Tās oranžās nokrāsas visapkārt. Ja vien nebūtu tās tumsas, kas mēdz iespraukties koku zaros un pakalnēs, tad varētu pat just to silto toņu siltumu. Pie šīs gaismu spēles varētu turēties vēl ilgi, bet diemžēl un par laimi tā ir daļa no šī laika burvības. Tas vienmēr atgādina patīkamas atvadas, kurās asaras plijas, tomēr paspēj arī pasmaidīt, jo zini, ka tā tam jānotiek. Varbūt tā nav visur, bet vietā, no kuras nāku šis laiks sakrīt ar Oktobra beigām un parasti kā beidzas mēnesis, tā visi siltuma vēstneši pēkšņi pazūd. Bet šoreiz ne par manu gadalaiku apsēstību. Šoreiz par tradīciju pēdējiem pāris gadiem doties pavadīt šo laiku ar dejām un draudzībām. Kamēr citur mošķi atrada savas sejas, tikmēr es atradu gaišo kleitu un tapu balta. Ar ķirbīšiem galvā. Un nekam citam nebija nozīmes. Tad, kad nakts bija tās durvis gadalaikiem. Izgājām ārā un pēkņi visai omulīgo pasauli satricināja rīta sniegs, kas spīdēja spoži, spoži balts, atstarojot tilta baltās gaismas un pazūdot melsnējā tumsā. Tas bija brīdis laist visu vaļā, bet satvert ciešāk to, kas tajā brīdī arī negulēja, bet ķēra sniegpārslas uz skropstām vai to, kas iekrita sniegā un ļāva tapt enģelītim un savādi slidenā stiklotā seguma, bet varbūt arī tos, kas vienkārši klausījās. Kā divām pasaulēm pa vidu radot vēl vienu. Lieki pieminēt, ka šogad ir citādāk.
0 Comments
|