2+1 mēneši slovēnijā
Mana pagātnes es teica, lai dodos. Draugi teica, lai dodos. Visi teica, lai dodos. Tā nu es devos Erasmusā uz Slovēniju. Devos prom uz diviem mēnešiem un jau pirmajā dienā atzīmēju plānotājā, cik dienas atlikušas. Tad gan mani pārsteidz tā mazā valstiņa nesagatavotu. Es sevi pārsteidzu nesagatavotu un attapos jau pagarinot savu praksi par vēl vienu mēnesi. Protams, ka tas bija mans lielākais un intensīvākais vasaru ilgs piedzīvojums, taču tā bija arī rutīna. Rutīna agru rītu un vēlu vakaru, rutīna viegluma un prieka, darbīgu dienu, lielisku cilvēku apkārt, radošas vides, miera un izaicinājumu un pašizaugsmes.
Ja man kāds jautātu, vai tā bija pareizā izvēle doties.. . Ja man kāds jautātu, vai tā bija ne tik pareizā- varbūt, jo tagad ceļošana mani vilina daudz vairāk un vēl vairāk mani vilina doma par došanos atpakaļ tieši uz turieni. |
Vasaras mirkļa bilde
Mana Pirmā nedēļa
Jā, ja tāds ir nosaukums, tad interesanti, kāds gan varētu būt šī ieraksta saturs...Ak, man laikam galīgi nesanāk iesākt.
Mana vasara(vismaz teorētiskā, tā, kas jūnijā sākas un ilgst trīs mēnešus) iesākās ar lidojumu uz Venēciju, un, protams, lidmašīnu ne panesamība mani atkal jau nepievīla, tāpēc es nevaru pat izteikt to, cik ļoti es priecājos par to, ka visticamāk(tāds vismaz ir plāns, tāpēc ar to es tā uzmanīgi) atpakaļ es nelidošu, bet braukšu.
No Venēcijas es diži daudz izņemot lidostu es neredzēju, pat izslavēto Venēcijas smaržu nejutu. Tik vien kā no putna-lidmašīnas lidojuma redzēju to, cik daudz tur ir saliņu un savādu veidojumu ūdenī, kas ir diezgan žēlīgi, zinot, ka ar tiem ledājiem un to kušanu ir kā ir. Pēc stundas atbrauca mans busiņš (starp citu tas bija GoOpti un ja nu kāds prasītu manu atsauksmi, tad es teiktu, ka ļoti ļoti iesaku). Brauciens gan bija lielisks. Itālijā gan viss, ko varēja redzēt, bija labie ceļi un vīnogu plantācijas, taču, tiklīdz iebraucām Slovēnijā, pēkšņi mēs atradāmies episku kalnu ielokā. Saulriets, tad pilnmēness, ideāli ceļi (jap, tāds ir mans relatīvais viedoklis attiecībā pret pašmāju ceļiem) un vienkārši apbrīnojami tilti. Un te nu es biju, šajā mazajā valstiņā, kas atrodas būtībā vienkārši vidū. Vidū Eiropai, vidū kalniem, vidū... (un Slovēnija nav tas pats, kas Slovākija- tas tā, tā esot ļoti izplatīta kļūda). Nākamo dienu atvēlēju garai 10 km pastaigai pa pilsētai, kas dienas beigas likās daudz, daudz vairāk. Es laikam nebiju ņēmusi vērā...nu, piemēram, karstumu. Tāda sajūta, ka, aizbraucot no Latvijas, sanāca izbēgt vasaras labāko daļu- kad tā ir tikko sākusies. Pēkšņi es nokļuvu tur, kur nakts zemākā temperatūra ir tāda pati kā mājās būtu bijusi augstākā. Jā, un labākais, ka es datorā uzstādīju temperatūras noteikšanas lokāciju par Ljubljanu, taču nākamajā dienā man rādīja vēl Valmieru, un es, protams, to nepamanīju un devos ārā. Biju nepatīkami pārsteigta. Sapratu arī to, ka viens pāris šortu un divi pāri garo bikšu laikam bija ļoti neveiksmīgi izvēlēta proporcija no manas puses. Labi, varbūt mazāk negācijas- te vismaz viss zied, kokos ir jau pār-gatavi lielie, saldie ķirši un kādu zemeni arī var atrast. Vēl visi uz met savādus skatienus, kad staigā ar kādu lupatu uz galvas, jo nu nevēlies tikt pie mīļa saules dūriena. Tumši mati šo mīļumu tikai palielina. Nav brīnums, ka te lielākā daļa māju ir baltas. Ja es būtu māja, es to ļoti novērtētu. Par pašu pilsētu, nu, cik nu esmu to redzējusi, te ir daudz velo ceļu. Patiesībā es neatradu, kur te tādu nebūtu. Kas bija mana elle. Visu šo nedēļu līdz pat aizvakardienai, kad tiku pie velo. Tagad tā ir mana paradīze. Man blociņā ir pāris lapas ar to, cik daudz pūļu un sviedru (burtiski diemžēl) bija nepieciešams, lai pārvietotos pa pilsētu pirms velo iegādes, bet tad te atkal būtu daudz uzspīlēti priecīgu negāciju. To mēs negribam. Rezumē par pilsētu: Es neapšaubāmi saprotu, kāpēc Ljubljanu dēvē arī par zaļāko pilsētu Eiropā (ja neskaita Amsterdamu, bet tā laikam zaļa ir citādākā veidā, ja nu kāds varētu pārprast. Te tiešām ir ļoti daudz koku, krūmu, puķu un stuff ). Šo pilsētu dēvē arī par vienu no drošākajām. Tā tas varētu būt, lai gan par to mēs skaidri varēsim spriest tikai pēc 56 dienām, kad es būšu veiksmīgi pavadījusi te savu laiku un man būs visi orgāni vietā. Vēl te ir tiešām ļoti, ļoti jauki. Ak, jā, es taču eju arī praksē (par kuru es pagaidām esmu ļoti sajūsmā), bet par to kaut kad vēlāk. Par foto: diemžēl es nespēju sevi pārvarēt, lai kāptu uz pašiņu grābekļiem, bet draugu man te nav, tāpēc atliek tik vazāties pa pilsētu un knipsēt random skatus. P.S. man patīk tilti un te tādu ir daudz P.S.S. Šajā teikumā ir daudz vardu, kas liekami pēdiņās. Laipni lūgti! |
|
Pārējās tās jūnija nedēļas- puff
Čau, čau!
Ak, jā, es laikam savu blogu varētu nosaukt par neizdevušos apņemšanos. Pat nezinu, ar ko varētu sākt, jo nav jau tā, ka es atcerētos visu, kas noticis. Būtībā otrā nedēļa tika pavadīta satraucoties par skolas darbiem, kuri kā izrādās nebija pabeigti. Tā bija arī mana pirmā nedēļa, kurā bija jāsāk strādāt vienai- daudz, kas jāatceras, daudz kur jākļūdās. Ir jau arī tā, ka, ja es strādātu normālā vietā, tad man nebūtu dzīves. Tagad man, nu, arī tagad man nav dzīves, taču man ir mans darbs te, un lieliskāku vietu, kur darboties, es nevarētu iedomāties. Jā, man nav dzīves te. Poligonā a.k.a. manā prakses /darba vietā es mēdzu pavadīt lielāko diennakts daļu. Tajā brīdī, kas bija laikam otrā nedēļa te, kad ar kādu no biedriem sanāca parunāt vairāk par small- talk, tad arī viss aizgāja tādā kā ķēdes reakcijā. Tagad mana ikdiena jau kuro nedēļu ir tāda kāda tā ir- lieliska. Vienīgais mīnuss ir tas, ka mana uztvere par labu darba vietu ir diezgan augstu un nezinu, vai es spēšu tagad "normālām" acīm skatīties uz "normālām" vietām. Jā gan, daudz vārda "normāli" un pēdiņās. Cilvēki, atmosfēra un viss pārējais te ir lielisks. Un jau kurais cilvēks jautā, ko es daru un vēlētos izlasīt, taču, jā, "diemžēl" es rakstu latviešu valodā. Pat nezinu, ar ko lai sāk vai vispār ko lai pastāsta, jo acīmredzami mana divu nedēļu pazušana ir ar iemeslu. Kāds ir mans iemesls?
Ak, jā, es laikam savu blogu varētu nosaukt par neizdevušos apņemšanos. Pat nezinu, ar ko varētu sākt, jo nav jau tā, ka es atcerētos visu, kas noticis. Būtībā otrā nedēļa tika pavadīta satraucoties par skolas darbiem, kuri kā izrādās nebija pabeigti. Tā bija arī mana pirmā nedēļa, kurā bija jāsāk strādāt vienai- daudz, kas jāatceras, daudz kur jākļūdās. Ir jau arī tā, ka, ja es strādātu normālā vietā, tad man nebūtu dzīves. Tagad man, nu, arī tagad man nav dzīves, taču man ir mans darbs te, un lieliskāku vietu, kur darboties, es nevarētu iedomāties. Jā, man nav dzīves te. Poligonā a.k.a. manā prakses /darba vietā es mēdzu pavadīt lielāko diennakts daļu. Tajā brīdī, kas bija laikam otrā nedēļa te, kad ar kādu no biedriem sanāca parunāt vairāk par small- talk, tad arī viss aizgāja tādā kā ķēdes reakcijā. Tagad mana ikdiena jau kuro nedēļu ir tāda kāda tā ir- lieliska. Vienīgais mīnuss ir tas, ka mana uztvere par labu darba vietu ir diezgan augstu un nezinu, vai es spēšu tagad "normālām" acīm skatīties uz "normālām" vietām. Jā gan, daudz vārda "normāli" un pēdiņās. Cilvēki, atmosfēra un viss pārējais te ir lielisks. Un jau kurais cilvēks jautā, ko es daru un vēlētos izlasīt, taču, jā, "diemžēl" es rakstu latviešu valodā. Pat nezinu, ar ko lai sāk vai vispār ko lai pastāsta, jo acīmredzami mana divu nedēļu pazušana ir ar iemeslu. Kāds ir mans iemesls?
- Bija tāds vakars viens, kad man beidzot parādīja slaveno "Metelkova mesto "https://goo.gl/sn3ZDY (saitē google attēli)
- Kad nākamā diena bija oficiālā valsts brīvdiena, tad pēc pavadītām 14 stundām Poligonā es pavadīju arī nakti. Uz dīvāna. Tīri jauki, ņemot vērā to, ka mājās ar miegu man ir daudz švakāk.
- Pēc negulētām diennaktīm sanāca beidzot izbraukt arī no Ljubljanas un uzkāpt kādā nelielā virsotnē ar skatu uz visu apkaimi, kalniem un traki iespaidīgām gaismu spēlēm. Labākais ir tas, ka man gandrīz katru dienu darbā ir rīta maiņas, kas nozīmē, ka darba jābūt pirms astoņiem, taču gandrīz nekad nesanāk mājās būt ātrāk par deviņiem vakarā. Nu, tas, ja pa taisno no darba uz mājām..
- Nedēļas nogali vienu- 3 dienas- 3 naktis- pavadījām Flow http://www.flowfestival.si/ festivālā. Diezgan lieliski bija tikt pie biļetēm un caurlaidēm uz Poligonu, kas būtība bija festivāla teritorijā. Tā, iespējams, pat bija labākā tā visa daļa. Atpūsties Poligonā, pasēdēt uz balkona ar pārējiem kādiem desmit vai padsmit kolēģīšiem, iedzert kādu alu vai vienkārši papļāpāt ar fonā esošo festivāla mūziku.
- Nākamajā dienā uz Poligonu atbrauca vēl kādi 70 ārzemnieki, pārsvarā amerikāņi. Tad nu dienas Poligonā kļuva vēl interesantākas un darbiem pārpildītākas. Vakarā kopistiski aizdevāmies arī uz Džeza vakaru blakus esošajā Zoo bārā.
- Tad bija bija tā diena, kas dzimšanas diena. Ko tur daudz- sajūta ka parasti. Melanholiski bēdīga. Tomēr, jā, vakarā amerikāņi izdomāja, ka man vajag nosvinēt pat, ja tā nebūtu īsti svinēšana un es to neatzītu. Tā nu to vakaru pavadījām mēs upes krastā traki jaukā vietiņā.
- Vēl viena brīva diena. šoreiz gan nedēļas vidū. Vienu dienu neesot darbā sajūta, ka neesmu tur bijusi kādu nedēļu. Ko, es pārvēršos par darbaholiķi? Es un darbaholiķe? Ko? Bet, jā, brīvā diena, kas būtībā bija arī pirmā otrā karstuma vilņa diena , tika pavadīta pie kāda ezeriņa kaut kur..kaut kur. Īsti nezinu, kur tas bija, taču sanāca izbraukt caru diezgan iespaidīgām vietām.
- Ak, jā, un vēl man te ir ļoti daudz nepiepildītu apņemšanos. Labi, viens ir visur staigāt ar kameru un apņemties katru dienu kaut ko nofotografēt vai nofilmēt, bet kas cits ir kaut vai rakstīt erasmusa blogu. Man uz rakstīšanu galīgi nevelk. Laikam tāpēc, ka parasti to daru, kad ir kāda bēda un tā. Tagad vienkārši nav laika kaut kam citam izņemot momentu. Nu, ja nu vienīgi varētu saņemties un slinkot nedaudz produktīvāk, piemēram, nēsājot līdzi kameru un uzvedoties kā savāds tūrists or smth.
- Man jūk valodas. Un, jā, visas trīs.
- Šajā rakstā nav nevienas bildes. Ak, vai..
- Jā, čau..
- Kas notika? Es ir bēdīgs, jo jau mēnesis ir pagājis.
Pāris soļus augšup- svētdiena
Tāpat kā doties kaut kur ar riteņiem rindā gar šosejas malu ir vieglāk lielā pulkā, tā arī bija doties kalnā. It kā tu tur būtu tajā pašā sprīdī, tomēr arī citā vietā un laikā. Pats ar sevi, taču ne vientulībā. Jā, nu tas ir tas, kā es jūtos ik dienas. Ja arī sākumā jutos vientuļi, tad tagad tam vienkārši nav laika. Arī vienatni sanāk ļoti pat izbaudīt, piemēram, ejot pa ielu vēlā vakara stundā ar to pasu vienu dziesmu galvā un pie rokas kādu bumbiņu, ko pavicināt. Un te nu sanāk atcerēties laiku tieši pirms gada, kad man „bija jāmainās”. Tagad saprotu, ka vienīgais, kā var just patiesas izmaiņas nav nemaz tik acīmredzami. To var just tikai tad, kad mainās nevis darbības, bet attieksme pret sevi, citiem, pasauli un pašām darbībām. Un te es kāpu. Ar savu ierūsējušo ķermeni un sliņķa dabas muskuļiem. Nu, labi, varbūt tas nebija tik traki, taču viennozīmīgi kalnā kāpusi nebiju es sen. Tik daudz akmeņu, zaļumu un soļu, kas mijās ar centieniem neuzkrist kādam virsū vai neuzmest kādu kūleni no nevīžīgiem lēcieniem. Tik skaistas vietas un tik maz iespēju iemūžināt. Kāpēc? Jo es vienkārši nevēlējos izjaukt vienotā soļa ritmu visiem aiz manis ejošajiem. Mēs nebijām nemaz tik maz- kādi trīs desmiti. Un tā mēs kāpām augšā kādu stundu vai divas- pat īsti nezinu. Saņemoties un pievarot soļus no vienas atpūtas reizes līdz nākamajai.
|
|
Labākā daļa tajā visā, ak, bija pilnīgā atdošanās kāpšanai kalnā. Nekādu domu, nekādu šaubu vai filozofiju. Vienkārši- augšā! Solis! Akmens! Neliels atspēriens! Otra kāja augšā. Pastiepties! Solis! Akmens!
Labi, es melotu, ja teiktu, ka nemaz nepārdomāju visu, nedomāju par to kā tik pieveikt kalnu un uzkāpt augšā un visas pārējās lietas, hehe.
Bet, bet tā bija brīvība. Tā bija tā brīvība, ko sajūti tad, kad sajūti spēku. Tad, kad saproti, ka mēs esam paši par sevi un kopā. Un tas ir vienīgais, ko kāds no mums drīkst sagaidīt. Jā, zinu, ka, iespējams, tas viss izklausās pēc nekā, bet es savu „neko” paturēšu, jo pagaidām tas ir skaidrākais līdz kam esmu tikusi.
Uzkāpjot virsotnē, kad esi pievarējis neskaitāmas „tu to vari!” un „vēl jau būs jākāpj lejā” domas, tad šis „nekas” ir vēl lielāks. Vējš. Brīvība.
Jā, jā, zinu, ka to iespējams saka katrs tajā kalna virsotnē.
Taču pati labākā daļa šajā visā bija došanās lejup. Kādi desmit cilvēki, mani ieskaitot, izlēma doties lejup pa akmeņu šļūdi. Nevarētu teikt, ka biju ko tādu redzējusi kaut kad vai iedomājusies, ka tā varētu darīt, bet, jā, manām acīm tas izskatījās vairāk nekā šaušalīgi. Vēl jau bija jātiek līdz tai šļūdei. Un tad ar īsu instruktāžu no mūsu vietējā kompanjona pa vienam sākām doties lejup. Kā izrādījās, jā, nu kurš to būtu domājis- trakākais slēpjas bailēs. Patiesībā atlika vien netaudz atzvelties uz aizmuguri, atslābināties un iet. Ļaut, lai akmeņu straume, kas tevis paša radīta, arī grūž tevi uz priekšu. Ak, jā, pats galvenais, kas patiesībā tajā bija nepieciešams- plūsma. Pilnīgs „flow”. Koncentrēšanās tikai uz iešanu, akmeņiem un plūsmu, bet arī atslābināšanās un domu izolēšana.
Un te nu tas bija galā. Viena no manas dzīves lieliskākajām pieredzēm. Jā, tik vien. Un pāris dienas sāpošu kāju, kā arī šis skricelējums:
Labi, es melotu, ja teiktu, ka nemaz nepārdomāju visu, nedomāju par to kā tik pieveikt kalnu un uzkāpt augšā un visas pārējās lietas, hehe.
Bet, bet tā bija brīvība. Tā bija tā brīvība, ko sajūti tad, kad sajūti spēku. Tad, kad saproti, ka mēs esam paši par sevi un kopā. Un tas ir vienīgais, ko kāds no mums drīkst sagaidīt. Jā, zinu, ka, iespējams, tas viss izklausās pēc nekā, bet es savu „neko” paturēšu, jo pagaidām tas ir skaidrākais līdz kam esmu tikusi.
Uzkāpjot virsotnē, kad esi pievarējis neskaitāmas „tu to vari!” un „vēl jau būs jākāpj lejā” domas, tad šis „nekas” ir vēl lielāks. Vējš. Brīvība.
Jā, jā, zinu, ka to iespējams saka katrs tajā kalna virsotnē.
Taču pati labākā daļa šajā visā bija došanās lejup. Kādi desmit cilvēki, mani ieskaitot, izlēma doties lejup pa akmeņu šļūdi. Nevarētu teikt, ka biju ko tādu redzējusi kaut kad vai iedomājusies, ka tā varētu darīt, bet, jā, manām acīm tas izskatījās vairāk nekā šaušalīgi. Vēl jau bija jātiek līdz tai šļūdei. Un tad ar īsu instruktāžu no mūsu vietējā kompanjona pa vienam sākām doties lejup. Kā izrādījās, jā, nu kurš to būtu domājis- trakākais slēpjas bailēs. Patiesībā atlika vien netaudz atzvelties uz aizmuguri, atslābināties un iet. Ļaut, lai akmeņu straume, kas tevis paša radīta, arī grūž tevi uz priekšu. Ak, jā, pats galvenais, kas patiesībā tajā bija nepieciešams- plūsma. Pilnīgs „flow”. Koncentrēšanās tikai uz iešanu, akmeņiem un plūsmu, bet arī atslābināšanās un domu izolēšana.
Un te nu tas bija galā. Viena no manas dzīves lieliskākajām pieredzēm. Jā, tik vien. Un pāris dienas sāpošu kāju, kā arī šis skricelējums:
Diena vienpate
Ceļojums kvadrātā reiz divi
Nezinu, vai iepriekš ko tādu jau pieminēju, bet, jā, šo vasaru es pavadīju tādā čaklā tempā. Strādāju un atpūtos, strādāju un atpūtos. Nekā pa vidu, nekādas slinkošanas. Tāpēc sanāca ne tikai apskatīt pašu Slovēniju, bet arī aizdevāmies ciemos uz Itāliju un neizpalika arī Horvātija. Maza gan tā daļiņa.
|
|
Poligons- nē, šeit nav šautuves!
Ak, ar ko lai sāk. Poligons. Kurš to būtu domājis, ka sakritību, nejaušību un mistisku apstākļu, kas ietver arī CV un motivācijas vēstuli, dēļ es nokļūšu tādā vietā. Kādā?
Beidzot man e-pastā ir kāda vēstule. Neticībā, ka man tomēr kāds atbildējis un īsti arī nesapratnē par to, kas tieši man ir atbildējis, jo steiga pat nepiefiksēju, kam tad es nosūtīju vēstules. Atbilde bija gara- par to, ka Poligons atrodas vietā, kas agrāk bijusi tabakas rūpnīca, sevī ietver start-up uzņēmumu telpas, atpūtas un kopējās sastrādāšanās (coworking) telpas. Ak, jā, tas coworking patiesībā ir tā vērts, lai ar to iepazītos. Ak, jā, un vēl man skaidri un gaiši tika nosprausts tas, ka tiek meklēti cilvēki, kas ir gatavi arī būt daļa no kopienas. Protams, prakses uzdevumi neizpalika, kaut arī es biju tur vismierīgākajā gada posmā- vasarā. Bet, jā, jau pirmajās sarakstes dienās es apjautu, cik atvērti un izpalīdzīgi cilvēki mani sagaidīs tajā valstiņā. Nenācās ne grūti atrast dzīves vietu, ne arī ieteikumu transporta izvēlei netrūka. Tā es tur ierados- vietā, kur pazuda mans laiks un mana vasara. Ieejot telpās mani sagaidīja smaidīga meitene, kas, acīmredzot, man nodeva pienākumu stafeti. Savādi, kā vienmēr pirmajā iespaidā, brīdī, kad ierodies kādā jaunā vietā, ģeogrāfiskais izvietojums un sajūta par apkārtesošajiem objektiem ir pavisam citādāka nekā katrā nākamajā. Pēc neilga brīža mēs jau ar manu prakses vadītāju sēdējām ērtā dīvāniņā un apspriedām pienākumus un vienkārši iepazināmies. Viņš gan runāja tik ātri un aizrautīgi, ka es sāku šaubīties par savām angļu valodas zināšanām, tomēr es zināju, ka ar laiku pie tā pieradīšu. Vai es varētu pierast arī pie Ziemassvētku lampiņām, vates mākoņa, tāfeļu tāfelēm, savādām bildēm, plīša truša, kaktusa.. Nākamajā dienā man jau tika rādīts pilnīgi viss ikdienišķi darāmais. No rīta- viss jāsagatavo, vakarā- viss jānovāc, bet pa dienu- viss jāuztur kārtībā. Kas ir viss? Nu, būtībā bija jābūt tādai kā mammai- viss jānovāc, kaut kas jāsatīra, dārziņš arī jāaplej, pasākumiem jāsagatavojas, par mājiniekiem jārūpējas un ciemiņi jāsagaida. Mājinieki, protams, jāpazīst, un to kopā tur pāri simtam, bet man tik sanāca iepazīties ar pāris desmitiem. Laikam. Ak, jā, jau pirmajās dienās bija arī tādi uzdevumi kā pasākumu fotografēšana. Pirmo nedēļu nedarbojos viena- man bija sabiedrotās mammas, tomēr pēc tam jau ķēros pie vientuļajiem rītiem. Nesūdzos un nesūdzējos tad. Rīti bija lieliski. Pagāja pāris salīdzinoši mierīgas nedēļas, kurās gan bija daudz jaunā, daudz apjukuma un atgadījumu, tomēr tas vēl bija tas laiks, kad varēja vēl salīdzināt laiku, ko pavadu darbā ar laiku, ko pavadu ārpus tā- staigājot pa pilsētu vai esot mājās. Tad jau arī rīti pārvērtās par visām dienām, jo kāpēc gan ne? Mana darba vieta- mājīgāka par mājām. Ritmiska. Radoša un produktīva. Nebija nepieciešams daudz laika, lai saprastu, ka tādā vidē ir grūti neko nedarīt. Grūti arī nepriecāties par citu sasniegumiem un neiedvesmoties. Grūti būt nomāktam. Grūti darba dienas beigās nejusties gandarīti. Grūti nogurt. Ak, jā, ar to nogurumu bija kā bija- nebija. Kad pirmā saruna, kas neietvēra laika apstākļus vai to, no kuras valsts es esmu izlauzās, tad arī miegs man lēnām teica ardievas. No rītiem cēlos agrāk par modinātāju, ja vispār gāju gulēt, un ar vēl aizvien man neizprotamiem enerģijas resursiem devos uz darbu. Jūnija vidū Poligonā ieradās meitene no Polijas- jaunā praktikante, kolēģīte, kura sākot jau no tās dienas gribot vai negribot kļuva par manas šīs vasaras sabiedroto un draudziņu. Tajā brīdī es vēl nenojautu, ka viņa nebūs vienīgā. Pēc pāris dienām sākās festivāls turpat pie Poligona. Jau iepriekš minēju, cik traka nedēļas nogale tā bija, taču tas tik tiešām bija tāds tā kā īstais sākums vasarai Slovēnijā. Pirms tam bija tikai tāds kā ievadiņš. Es aizdevos uz citu valsti viena, ierados Poligonā viena, bet tajā brīdī es vairs nebiju. Festivāla pūlī bija kolēģīši, un, jā, cik savādi, ka visus mūs vienoja Poligons. Vai es jau teicu, ka mani kolēģīši bija super? Tam visam pa vidu labākā daļa bija balkons pašā Poligonā pirms došanās uz festivālu. Sarunas, smiekli un fonā koncerti. Tādā veidā mainot lokāciju, visu laiku bija sajūta, ka atgriezies mājās. Tāpat gan patiesībā bija ar pašu pilsētu Ljubljanu. Bet, jā, uzreiz nākamajā dienā pēc festivāla no rīta uz Poligonu ieradās 70 amerikānieši no programmas “Remote Year”. Bija jāuzņem vēl 70 cilvēki. Kāds padsmits “ekskursiju”, ļoti daudz jautājumu un “what’s up”. Nedaudz kultūršoks. Poligons čumēja un mudžēja un darāmā pēkšņi kļuva daudz vairāk un pēkšņi jau ar mums divām (mani un kolēģīti) bija darāmā pilnas klēpis. Taču tā burzma bija vienreizēja- katrs atradis savu vietiņu, kur visērtāk strādāt. Cits pie galda, cits stāv pie letes, cits guļ dīvānā vai sēž lotosa pozā uz beņķīša, kamēr vēl kāds virtuvē taisa ēst, kāds uz balkona pārrunā jaunākos notikumus, kāds gatavo kafiju un vēl kāds staigā apkārt ar datoru un runā pa skype. Kāds pieiet man klāt un pajautā, kur var aiziet paēst un vai es nevēlos kaut ko. |
|
Ak, lielākā daļa cilvēku patiesībā domāja, ka esmu vietējā. Hvala, but no. Šie ceļotāji bija atbraukuši uz mēnesi. Līdz jūlija beigām. Attiecīgi man būtu bijis jādodas projām kaut kad reizē ar viņiem. Kā tas mēnesis pagāja? Tiešām, vai tas jājautā? Kad bija apmēram jūlija vidus, es sapratu, ka pieredze Poligonā ir tikai sākusies un es īsti nebūtu gatava vēl doties uz mājām, tāpēc pagarināju savu praksi līdz augusta beigām. Pēkšņi viss, kas tik daudz “saspiests” vienā mēnesī, ļāva atvilkt elpu un neuztraukties par to, vai varēs paspēt ieraudzīt un apskatīt visu. Jūlija beigās Poligonā ieradās vēl viena praktikante no Grieķijas, kas laikam bija paredzēts, ka aizņems manu vietu. Kčing! Vēl viens draudziņš! Augustā atsākās pasākumi, jo Remote Year cilvēciņi aizdevās tālāk uz Horvātiju (kur starp citu mēs viņus arī apciemojām). Augusts. Kad pagarināju praksi, es iedomājos, ka, to paildzinot, pavadītā laika kvalitāte samazināsies un viss noplaks, taču es kļūdījos. Poligonā pavadīju tikpat daudz stundu, ja ne vairāk. Apskatīju vēl vairāk un slinkoju vēl mazāk. Drīzāk es to nedarīju jau iepriekš, bet nācās vēl vairāk ekonomēt laiku uz gulēšanas vai, piemēram, iešanas uz veikalu rēķina. Tad gan diemžēl augusts tuvojās beigām un es zināju, ka pietrūks. Tā vieta kļuva par vienu lielu stāstu, kuru es tā nekad līdz galam izstāstīt nevarēšu. Kad tikai pēc pāris nedēļām saproti, ka visas šāvienu skaņas nāk no pretim esošās šautuves un beidzot vari izskaidrot ciemiņiem, ka Poligons nav šautuve un kur tā atrodas. –Tas laikam neizskaidro neko, bet tāds šis stāsts ir. Tieši tāpēc es izlaižu daļu par piedzīvojumiem vai sāpīgām atvadām. Labāk paliksim pie tā, kas Poligons ir un tā, ka tā nav šautuve.