Būs novembris
|
Nebūs par rudeni, nebūs par ziemu
Vai par pavasari, vasaru vienu. Nebūs par dziesmu, kokiem, lapām vai spēli.. “Nebūs!” es saku žēli. Nebūs man zināt visu par dūšu, Vai zvērēt, teikt, ka tur būšu. Lasīšu vārdus, kas drukāti cēli, Arī tos, kas nevainīgi jēli. Priecāšos par to, ko jūti vai vēli… “Bet nebūs..” es saku žēli. Nebūs man laika mašīnas rokās, Lai būtu blakus, lai būtu kopā. Sapņot vai ticēt nākotnei kvēli.. “Nebūs..?” es jautāju žēli. Spēlēt tādu siržu, nostalģijas spēli… “Nebūs..Nebūs!” es saucu kvēli. Nebūs sniega, rudens, lietus vai ziemas.. Būs tikai padrūmās Novembra dienas! |
Deja?
|
Deja, tevi es gribu! Piekļaut un ieslēgt kā putnu būrītī vēja izsalkušu zvirbuli. Jo vai pavasarī prieks, ja nav ar ko dalīties tajā? Vai vējā tas skaistums, ja tas neplivina lapas vai karogu mastā, neglāsta matus vai nerada viļņus krastā?
Vai dejā tas skaistums, ja tu neradi vēju? Pieticība, tu šeit lieka! Kauns, spītība un neizlēmība- nederat jūs mākslai! Pārāk samākslotas esat! Skaistumu prom tik dvešat. Vienalga- liec atcerēties vai aizmirst. Liec nosarkt vai nobālēt. Liec! Liec! Liec! Un parādā nepaliec! Nebaidies par patiesību, lai cik tā nejēdzīga liktos, jo kas tu esi, lai par jēgu spriestu? Tāpat kā es, tāpēc nespriedīšu. Deja, jā, tu, nav jāmeklē jēga, tevi baudot. Nejēga ir tas, kas jēgu vai labumu meklē dāvanās, kas mums sniegtas. Nebaidies no bailēm, kas uznāk pirms katras jaunās kustības. Nebaidies baidīties, jo tā ir tava patiesā daba, būtība, un ieliec to šajā mākslā; mākslā dejot. Nebaidies no skaistuma-no patiesības. Nebaidies parādīt, cik ļoti baidies. Trīci izbailēs no kustības. Baidies, bet pat nemēģini apstāties! Baidies, jo tikai tā zināsi, ka ir, ko zaudēt, un kusties, jo tikai tā zināsi, ka ir, kur doties. Kustība- tā ir visur. Tāpēc nebaidies spert soli uz jebkuru debespusi. Krīti. Krīti vēlreiz. Celies pats vai ļauj, lai kāds sniedz roku. Sper soli uz priekšu un negaidi, kad kāds to izdarīs pirmais. Sper divus, ja ar vienu nepietiek. Sper trīs, ja tici nākotnei. Sper vienu atpakaļ, ja tas nepieciešams, bet nestāvi. Lūdzu, nestāvi! Nesāc domāt. Nesāc jautāt. jautāt sev par jēgu vai virzienu, uz kuru doties. Jo skaistākie soļi dažkārt ir tie nejēdzīgākie. Dažkārt nē. Bet tieši tāpēc taču tie vajadzīgi, lai pēc kritiena mēs varētu spert soli pretim citam kritienam un harmonijai. Bet…tu taču esi harmonija, harmonija starp neharmonisko. Dusmas, kvēle, sāpes, ciešanas, iekāre, atkarība, satraukums, sajūsma, tuvība, sapratne, draudzība, uzticība, prieks. Nav vietas aplinkiem, neziņai, nepatiesajam, kāda teikto, pieņemto vai sabiedrībā par pareizu uzskatīto. Ir vieta tikai dejai un tās saimniekiem. Brīvības lidojumam, kas atbrīvo no visa, kas nav īsts, vējam. Ak, deja, mūzika un kustība, ja nepatīc tu, nepatīk man arī tavs saimnieks. Nevarētu es ieslēgt tevi būrī jebkurā gadījumā. Pat, ja atvadīties ir kā atvadīties no sapņa, kas liek sapņot, no sarkšanas un bālēšanas reizē, no tā cilvēciskā un.. no pavasara. Bet tu lido. Un es gribu lidot ar tevi. |
"Iet pa straumei vai klausīties sirdsapziņā"
|
Dienasgaisma bija jau gandrīz pazudusi no mūsu redzesloka un dzeltenās laternu gaismas jau sāka apzināt savu veidolu. Mašīnu sarkanās lampiņas kļuva aizvien izteiktākas un nu jau atspīdēja melnā asfalta iedobju uzkrātajās peļķēs. Mēs sēžam uz ietves maliņas tieši tiktāl’, lai šļakatas no garāmbraucošajām mašīnām mūs neaizskartu, kaut gan arī tad nekas traks nenotiktu, jo vēl pirms piecpadsmit minūtēm patvaļīgi līdām ezerā un peldējām līdz pirmajām tirpām. Un te nu mēs sēžam, kamēr slapjie mati tecina ūdeni uz krekliņiem, kurus ieskauj vien viegla jaciņa. Un pēkšņi sajūtam no aizmugures vieglu grūdienu. Garām steigā paskrien sieviete un aizķer mūs ar savu smago mēteli.
Tas mūs abas pavisam nedaudz sarosīja, taču ar to pietika, lai skatieni pievērstos realitātei. Mēs izņēmām austiņas, kurās skanēja Prāta Vētras dziesma „Visskumjākā parāde uz mūsu ielas”, un sadzirdējām pilsētas traku kņudoņu, ātrās augstpapēžu kladzināšanas un kāda bērna izsaucienu „Sniegs!”. Paskatījāmies augšup un nudien. Tas laikam nozīmēja vien to, ka vajadzētu doties mājup, kā arī to, ka aukstums varētu skart arī mūs. Vai agrāk neskāra? Ne gluži, varbūt skāra, bet ne tik ļoti, lai nodotos tā varai. Lai nodotos tam, kam jau ir nodevusies visa pilsēta. Aukstumam un mēteļiem. Protams, mums patika justies aukstuma neskartām, tomēr vēl vairāk mums patika justies pilsētas neskartām. Tā saucamā „pelēkā masa” tur ir tādā blīvumā, ka nav nepieciešamas īpašas prasmes to saskatīt. Tas ir jautājums, pie kura nonāk gandrīz katrs esošais vai topošais pilsētnieks- nodoties vai pretoties. Nodoties vai pretoties? Pretoties vai nodoties pilsētai, rutīnai, ieradumiem, spiedieniem, citu lēmumiem, vai pat savām emocijām. Tas ir mans dzīves jautājums. Taču ne tas, kurš ir jāatrisina dzīves laikā, bet gan tas, kurš ietekmē visu šo laiku. Tas ietekmē katru lēmumu, tātad arī katru iznākumu. Un tad skan galvā tās dziesmas vārdi „Viss būs Tavā ziņā- iet pa straumei vai klausīties sirdsapziņā..”. Es gan nezinu, kuru es vairāk izvēlos, taču vismaz ir apziņa, ka jebkura izvēle būs laba. Iet pa straumei bieži vien ir ne tikai vieglāk, bet arī harmoniskāk un mierīgāk, taču klausīties savā sirdsbalsī, kas vienmēr būs kā zivs, kas spirināsies pretim ūdenim- daudz pūļu, bet atdeve maza. Bet es taču sēdēju tad uz tās ietves malas. Pēc peldes un ar krekliņu mugurā. Es taču lēkāju pa peļķēm. Krāsoju kokus ar krītiņiem. Kaisīju pienenes tirgū un slēpos no baložiem. Domāju, ka runāju ar vārnām, un nēsāju uz skolu zirnekli sērkociņu kastītē. Un arī izvēles veicu ne tās vienkāršākās. Devos prom no savas pilsētas, kad viss vienkāršais sauca tur palikt. Teicu, kad vienkāršāk būtu bijis neteikt, citi manā vietā to nedarītu. Meklēju piepildījumu, nevis izpildījumu. Jutos vislabāk dienās, kas visdrūmākās vēlējās būt. Un vēl aizvien.. cenšos arī redzēt, nevis tikai skatīties uz dzīvi. Cenšos uztvert un nojaust, neaizmirst to, ka pelēkā krāsa ir labākā straume, pret kuru peldēt. Un aukstumā pelēkās krāsas ir visvairāk. |
kā muša pūznī
|
Viņa atkal ir pilsētā, tajā cilvēku pūznī. Viņa atkal meklē sev patvērumu. Patvērumu no sienām, no cilvēkiem, no dziļdomīgām sarunām un no sevis. Gluži nav vairs vakars, taču viņa paņem rokās brūnās lēcas, brilles, kas pēc savām izliekuma formām atgādina mušas acis no kādas komiksu grāmatiņas. Varētu pat domāt, ka viņa iedomīga vai tumša, žilbst no kauna vai blāviem gaismas stariem- staigā pa vakara ielām ietinusies gaiši zilā frotē halātā ar tādām mušas brūnajām brillēm.
Koku galotņu silueti viegli plīvo vienmērīgajā vējā, ik pa brīdim aizsedzot dzeltenos mākoņu dūmus, kurus apgaismo tik ļoti spožā saule. Un tā nav tā spožā saule, kas dienas laikā mēdz spīdēt tik spalgi, ka acis sāk asarot un rādīt mazas gaišuma varavīkšņu dejas. Vairs nav tā dienas stunda, lai vilktu kādas melnās brilles ar asajiem izliekumiem, kas visiem kā vienam izskatās vairāk pēc modes aksesuāra, nekā pēc kā kaut nedaudz nepieciešama. Viņa gluži vien tā arī izskatās- kā muša, kas nosēdusies milzīgā skudru pūznī. Viena pati varētu stāties katrai skudrai pretim kā ne nieka, taču viena pret visām- tas gan skan diezgan neiespējami. Tikpat neiespējami, cik paslēpties šajā pūlī. Šajās ielās. Bet neskatoties uz to, viņa meklē patvērumu. Uz jautājumu, kur būs slēptuve, viņa atbildi nezina. Taču nav arī tā, ka dodas tur, kur halāta josta vai tas pats deguns viņai rāda. Tas vienkārši nav īstais jautājums. Svarīgs ir tas, kā tas patvērums tiks atrasts, un tas varbūt pat jau ir. Varbūt tas ir tas halāts vai brilles. Varbūt tā ir attieksme vai sajūta, dodoties kaut kur, ar mērķi gūt patvērumu sajūtām, nezinot, kur tās varētu aizvest. Tilts, mājas sestais stāvs, puķu dobe vai viena no simtiem stāvvietā esošajām mašīnām. Viņai nebūs svarīga vieta vai ar to saistītais objekts. Nezina viņa vērtību plastmasas vai metāla smalki salīmētām konstrukcijām. Viņai būs svarīgs skatiens, ar kādu uz to skatās viņa vai kāds cits- kāda no skudru pūžņa iemītniecēm. Bet viņa jūtas drošāk, zinot, ka tāds skatījums ir tikai viņai. Tikai caur šādām mušas brillēm. Brillēm, kuras tikpat labi varētu būt tas viss viņas drošais patvērums. Patvērums acīm no pretim lidojošajiem kukaiņiem, kas siltos vakaros pat pilsētas murdoņā uzrīkos kādu danci. Patvērums no asām un dzēlīgām krāsām apkārt. Patvērums no citu cilvēku skatieniem, kas to vien dara, kā meklē un salīdzina, vēro un ieskatās acīs. Patvērums, kas izvairās no sadursmēm. Halāts un brilles. Lai pūžņa iemītnieki labāk redz to, nekā viņas skatījumu uz pašu pūzni. Sekojot savām sajūtām, viņa ir nonākusi līdz krustojumam. Tur, lūk, ir jāapstājas un jātiek pāri. Bet skudru apkārt ir pārāk daudz, lai arī te varētu neatklāties, bet arī nepielāgoties. Un izvēle ir turpat priekšā. Uz staba piestiprināta mirgojoša kastīte ar trīs spožiem gaismekļiem. Tiesa gan krāsas juceklīgas šķiet- brūngani sārta, pārspīlēti oranža un zila, varbūt zaļa. Apjukusi viņa lūkojās uz gaismu, kas iedegusies, bet pati īsti nesaprata šīs krāsas nozīmi. Sajūta pēkšņi pazuda un lika paskatīties uz „STOP” zīmi zem gaismas, taču tas viss šķita pārāk neskaidrs un svešs. Mušas acis to nesaprata un vienīgā iespēja, kā nokļūt kaut kur tur, ceļa otrajā pusē, atpakaļ pie savas sajūtas, bija iejusties skudru barā. Domāt kā viena no viņām. Viņa lika sev apstāties. Paņēma briļļu rāmīti, varbūt no malas šķietami iedomīgi, taču saraustīti un bailīgi, un to novilka. Novilka nost to, kas lika justies droši un bezbailīgi, skaisti un atšķirīgi. Visa pilsēta vienas rokas stiepiena attālumā. Viņa ir pilsētā, tajā cilvēku pūznī. Viņa atkal meklē sev patvērumu. Patvērumu no sevis. Tagad viņa nav vairs tā muša, kas lidinās pūznī un meklē sev patvērumu. Tagad viņa nav vairs tā, kas kļūst par mušu, lai tādu sev atrastu. Rokā vēl brilles, galvā vēl tas brūni bēšs redzējums, taču no malas skatoties- tāda pati skudra kā visas citas. Vienīgi ietinusies gaiši zilā frotē halātā. |
Laimīgais lietus (18.07.2013) |
Cilvēku burzma veidojas pie lielveikala durvīm zem mazā stiklotā jumtiņa, kas it kā būtu kā neredzams vairogs un šķērslis spert soli uz priekšu. Daži vēl meklē somā kādu maisiņu, zem kura patverties, citi vismaz saprot, ka maisiņš nelīdzēs un meklē ko lielāku, ar ko apsegties. Tikai daži saprot, ka no stāvēšanas šī vairoga pakļautībā nav jēgas, un dodas iekšā, lai malkotu kādu tasi siltas kafijas.
Soma plecā, iešļūcenes rokā un uz priekšu! Lietus lāses nedaudz gāž no kājām un sajūta, ka patiesi kāds man lidinās virs galvas un ik pa brīdim uzgāž kādu ūdens spainīti. Mati acumirklī pārvēršas par ūdens rezervuāru. Un es skrienu, kaut arī tam šķiet vairs nav nozīmes, jo vairāk mitruma apģērbs tāpat vairs neuzsūktu. Asfalts ir kā veiksmes spēle, jo nevar zināt, kur slēpjas peļķe un kur bedre. Bet tad pienāca brīdis, kad mani no galvas līdz kājām apšļakstīja garāmbraucošā mašīna. Un vai zini, lai arī to ūdeni vairs nejutu, tomēr prieka sajūta bija. Un apstājos. Lietū. Kāpēc jāskrien? Kāpēc cilvēks dušā mēdz pavadīt stundas, lai izjustu ūdeni, atraisītos no likstām un satraukuma dzeloņiem, bet nedaudz samirkt lietū baidās? Tu tur stāvi un vēl domā, kā apiet peļķes, nesasmērējot savus nesen nopirktos apavus, un kā nokļūt līdz transportam, nesabojājot savu frizūru. Diena būs tik neizdevusies! Ak, vai, un, ja lietus dēļ vēl nokavēsi savu autobusu? Tādā dienā noteikti tā arī būs! Bet ko tad lietus tādu noziedzies? Kāpēc, redzot krītam zvaigznes, Tu ievēlies vēlēšanos, bet lietu tu nolādi kā pēdējo šīs dabas nejēgu? Un ko Tu parasti ievēlies? Varbūt laimi vēlies? Kāda man daļa? – Nekāda Katrs par savu laimi spriež. Tāpat kā par to, ko darīt lietus laikā. Un tomēr. Es ticu, ka čīkstēšana par laikapstākļiem nelīdzēs. Sākumā būt laimē ar sevi. Tad- ar laikapstākļiem. Un tikai tad- ar cilvēkiem. |
Manu ceļu remontē
|
Mans ceļš noteikti nekad nav bijis vienvirziena. Izšķiršanās starp skaitļiem un vārdiem. Starp rāmīšiem un izkāpšanu no tiem. Starp rutīnu un mākslu. Starp varēšanu un gribēšanu.
Laikam šo ceļa virzienu savienošana vienmēr bijusi īstena sevis mānīšana. Patiesībā mērķtiecīgā došanās vienā virzienā vienmēr ietvērusi cerību par iespēju doties pretējā. Un tad, kad viens virziens, šķiet, sāk atgrūst, bet pretējā doties ir pārāk riskanti, tad atliek vien apstāties. Tad lūk, es apstājos. Laiks remontdarbiem. Bet par ko patiesībā ir šis stāsts? Stāsts ir par mācībām un cerību, ka šis stāsts izvērtīsies par kādu no tiem veiksmes stāstiem. Bet ar nožēlu jāsaka, ka viss nav tik viegli. Bet kurš teicis, ka veiksme tāda ir? Katrā stāstā jāveic kāda izvēle. Vecāki jau kopš dienām, kad jautāju, kāpēc nedrīkstu ēst zaļus tomātus, gulēt uz jumta vai nest kukaiņus uz skolu, mācīja man atbildības un darba sajūtu, sakot, ka ne vienmēr var darīt to, ko gribas un dažreiz jādara tas, kas pilnībā nav pa prātam. Es, protams, tāpat ēdu visu, kas vēl zaļš un negatavs, gulēju gan uz jumta, gan skapī, gan zem, gan uz galda, un turēju nebrīvē kukaiņus, tomēr sapratu arī vecāku teikto. Tātad dažkārt jādara ļoti daudz lietu, kuras nemaz negribas darīt, tikai tāpēc, lai būtu stabils pamats zem kājām un nodrošināta nākotne, un vēl, un vēl. Varētu domāt, ka ar gadiem kļūstu patstāvīgāka un apzinīgāka, un tā arī ir. Taču es arī zinu, ka nevēlos darīt to, ko darīt es nevēlos! Tāpēc viss, ko darīšu būs ar „pilnu klapi” un sajūtām, emocijām, degsmi. Vismaz tā es gribētu. Un šis ir tas stāsts bez turpinājuma. Priekšā remontdarbi, bet apkārtceļa nav. |
mēs esam ievārījums ar odziņu gabaliņiem!
|
Man pienācis tas laiks, kad jāsameklē divu nedēļu laikā prakse žurnālistikā. Divas nedēļas meklējumu, satraukuma, pašapziņas raustīšanas un domu par to, cik vērā ņemama ir mana prasme rakstīt. Tā ir kā ķekšu savilkšana divos stabiņos- par un pret. Tikai šoreiz ķekši ir cilvēku vārdi. Vienā pusē tie, kas devuši zināt par attiecīgo spēju esamību. Otrā- neesamību.
Tad ticēt ķekšu skaitam? Kvantitāte vai tomēr kvalitāte? Vai tas, ka mūsdienu mode paredz sevī oriģinalitāti un neatkārtojamību nepadara to par neiespējamo misiju? Katrs ir unikāls, atšķirīgs, īpašs un neatkārojams. Tomēr tāds ir katrs. Un kurš ticēs uz vārda, ka Tev ir kāda odziņa? Pierādījumi? Man pierādījumu nav. Var meklēt daudz un dikti, bet, vai, atrodot tos, tie tiešām būs tā vērti? Mūsdienu pasaulē, ja tev nav šo pierādījumu, tad Tu esi nekas, bet, ja ir, tad visticamāk tāds kā visi citi. Tad rodas jautājums, vai ir jēga censties? Varbūt , ja ir talants, tad ir, bet, ja nav, tad jāliek punkts? Ja Tev ir odziņa, tad ir, bet, ja nav? Ja šādi jautājumi tiek uzdoti, tad tiešām- kāda jēga? Bet es šos jautājumus labāk atstāšu skaļi neizteiktus. Jā, cenšoties atšķirties, var tikai ieslīgt pelēkajā masā- tādā lielā, varenā ievārījumā. Un tad jājautā sev, cik svarīgs man ir katrs sev piešķirtais ķeksis? Lai vai cik katrs no tiem būtu svarīgs vai mazāk svarīgs, vai noteicošā loma beigu beigās nebūs man? Man var būt zemene, mellene, avene vai vēl kāda cita. Vai varbūt divas, vai trīs. Bet es nevarēšu tās mūžīgi turēt sasaldētas savā ledusskapī. Ir pienācis laiks izaudzēt pašai savu ogu dārzu! |
nepabeigtā deja
|
Tu stāvi tur zāles pūlī
Vēro mani tumšajā telpas stūrī. Prožektoru gaismas tevi silda… Bet tu aukstām acīm vēro, Ne mazākā liesmiņa tajās tur kvēlo. Seja,šķiet, sasalusi ledū cietā, Vaibsti kā cementā lietā, Un tu skaties… Vēro mani stingri un cieši, Tikai mēs divi te esam, Pārējie-sveši. Tad tu ievelc elpu-dziļu un piktu kā slīkstot pie gaisa beidzot tu tiktu. Tad man par pārsteigumu lielu, Tu sper soli vienu-nedrošu, lēnu. Plakstiņi sārtie sakļaujas kopā Gluži kā smiltis saspiestas rokā, Un tu sper divus-lielus jo lielus Pūlī spraucoties soļus bik’ aklus. Nezinu, vai simtiem domu vai tukša galva, Bet tu lidoji vieglāk kā gulbim izrautā spalva. Lidoji, bet ar acīm kājas man sēji, Tā, ka tās ne nostāvēt, ne pakustēt spēja. Un tad. Tad tu iesmējies viegli un klusi, It kā dziesma būtu tevi apbūrusi. Es gan sastingusi, dzirdu tevi sakām klusi: Nepabeigtā deja mums vēl palikusi! |
pasaule 7 vārdos
|
Eju garām un nespēju neskatīties. Tāpat kā nespēju neelpot, nespēju nejust vai zust. Un tur, tur- aiz pakalna maza vārdi gūs citu veidolu. Atmiņas vien vārdi liksies. Vārdi, kas liks atcerēties. Tur. Pakalns un divi koki. Tie divi, kas stiepj zarus uz augšu, bet viens otru nekad nesasniegs. Tie paši. Koki balsta tos vārdus. Tās domas. Tās domas, kas trauslām adatām dzeļ un tos burtus, kas liek acīm nomirkšķināt un matiem uz rokām notrīsēt.
Mēs mazi. Pasaulītes mazas, bet debesis lielas. Un šodiena ir tā diena, kad vārdu vairs nav. Tie, vēja aizpūsti, ir kaut kur. Kaut kur gaisā. Muļķības. Debesis ir mūsu pasaules, un pasaulēm vien ir debesis. Tām nav griestu, tām nav sienu. Un rokas vien nodreb, tiecoties pretim neesošajiem griestiem. Lapa vien viegli nolaižas uz pleca un ļauj zināt par to, ka kaut kur virs galvas ir tas koks, kurš ik pa brīdim pats drebinās no debesu vēsās vēsmiņas. Mana mazā pasaulīte. Tā, kurā tik koku daudz, kuru zari man atgādina par esošo gadalaiku. Vai ir tas brīdis, kad viss jūk un brūk, vai tas, kurā saucu es skaļi, tik nezinu ko, vai tas, kurā cenšos to visu nedarīt un jaunu pasaulīti ieraudzīt. Un ieelpoju es savas pasaulītes gaisu saspīlēti svaigo. Nezinu, vai smago, vai vieglo. Tas gan laikam atkarīgs no tā gadalaika. Un es atvainojos, es samelojos. Mana pasaulīte nudien nav maza. Tā ir tik plaša, ka nespēju es rokām to satvert. Nespēju arī domām. Es esmu maza šajā pasaulē. Un esmu maza šajā pasaulē. Un šī doma vai kāda cita rada manā kaklā kamoliņu mazu. Tādu, kas kā karstumā neļauj domāt par ko citu, aprauj elpu un žņaudz nedaudz. Nedaudz- tik, lai sāktu asarot acis, bet ne tik, lai nobirtu asariņa. |
Pienene..
|
..Vārds, kas tumsā acīs dzeļ.
Vārds, kas sāpes gaisā ceļ. Pienene, tu sirma kļuvusi esi, Vasaras beigas, zeltu prom nesi. Sirmās pūkas gaisā celtas, Rūgtā zieda piena smeltas. Bet, vai zini, sirds man sitas. Lai vai puķe šī, vai citas. Sāpes lido kaut kur gaisā.. Kur nožēla mākoņus plaisā. Cerībā, ka, kad sirma kļūšu es, Dārzā audzēšu es pienenes! |
Pilsētas trakums
|
Viņa ir pilsētā, un tās trakums pārņem. Savelk diegiem cieši jo cieši, patinas apkārt un brīžiem šķiet, ka pārāk traucē asinsriti. Bet parādās dzīvības sajūta. Viņa sajūt citas dzīvības un to nastu. Ieelpo tik ļoti smago izpūtēju vēsmu. Bet tas neliek justies smagi. Tas viņai atgādina bērnību, kad vienīgās smaržas, kas liecināja par pilsētas esamību, bija blīvais, piesārņotais gaiss un ēdiena smarža kāpņu telpā.
Bet, lūk, viņa ir pieaugusi un ne tikai 365 dienu vienībās. Dzīvē, uzskatos, vārdos un skatienos. Arī mērķos. Šķiet, ka tie beidzot viņai zināmi. Bet pietiek ar vienu dienu laternu apgaismotajās ielās, lai viņa apjuktu un soļos vairākkārt sajuktu. Pietiek ar vienu braucienu, pedāļu mīšanu, ripošanu pa asfaltētajām ielām, burzmu, kas liek elpai aizrauties un vēja vēsmai, kas aizpūš domas kā matus- visos virzienos. Vakars. Vai vājums vai spēks ir tas, kas aizmiglo acis. Varbūt saskrāpētās brilles? Tad vienīgais, ko viņas aprobežotās domas spēj aizsniegt ir neticamais saules atspulgs debesīs un stari ūdenī. Skatiens nevēl nenovērsties līdz brīdim, kad tas vairs nespēj, jo tas vērsts tieši uz atmiņām. Un viņai paliek bail. Bet, ja vien bailes būtu nesaprotamas. Bailes nokļūt pilsētā un vēlēties doties pretim saules rietam. Pretim atmiņām. Vakariem ar kokiem, naktīm ar tiltiem un rītiem ar pilsētu. Bailes pazaudēt sevi laikā. 365 dienu tālā pagātnē. Un, vai tajā brīdī maz ir svarīgs viņas trakums, ja pilsēta sniedz savējo? Mērķi, labie darbiņi, apņemšanās. Vēlme pamest to visu. Pamest dienas. Viņai patīk pamest. Pamest dienas un jau zināmo. Viņai patīk nezināmā skatieni. Zināma pilsēta. |
rīga-Valmiera
|
1.
Gandrīz februāra beigas un es beidzot dodos uz mājām Rīgā. Tur nav būts jau kopš janvāra sakuma, tātad sanāk, ka tas ir ilgākais prom būšanas laiks. Rutīnas dzīve Valmierā pie sevis pieradina laikam. Un es nesūdzos, jo man tur patīk un man patīk mana rutīna. Šoreiz gan ar vārdu rutīna saprotot ikdienas ieradumus un ritmu. Tur es esmu laimīga. Vispār, mani apmierina mana izvēle. Vakar tikai kārtējo reizi pārliecinājos, ka man tur patiešām ir cilvēki, kam es kaut ko nozīmēju, jāpiebilst gan, ka sapratu arī, kuriem neko nenozīmēju, bet kopumā cilvēki tur ir nu ļoti dažādi, bet forši gan. Gan sarunās, gan vienkārši, un smieklīgi un kārtīgi dejotāji un, ak, lieliski. Un tā vide. Pie tās vides arī vairs nevar teikt, ka sāku pierast, jo esmu pieradusi pilnībā. Man, kā jau tādai kārtīgai rīdziniecei, tas bija izaicinājums, bet tas ir kaut kas tāds, ko, manuprāt, vajadzētu izmēģināt katram. Vērtības, sajūtas, pieredze, cilvēki. Tas viss man būtu izpalicis, paliekot Rīgā. Protams, būtu arī jaunas lietas, bet nu nesamērojamos daudzumos. Un tagad nespēju noticēt tam, ka drīz manas acis manīs daudzstāvu mājas, nežēlīgās mašīnu rindas, sen neredzētās vietas caur autobusa logu. Un deguns nevar sagaidīt ieelpot Rīgas smaržu. 2. Kārtējais retais brauciens uz Rīgu. Pārvietojoties uz vietām, kas sirdij tuvas un pārpilnas ar tavas dzīves garšu nekad nav bezjūtīgi. Katru reizi sajūta ir citādāka. Šoreiz varbūt gribas uz mājām daudz vairāk nekā parasti. Varbūt nedaudz vairāk ilgu, nedaudz vairāk visa. Bet sajūta vienmēr ir tā pati. Kā dodoties pretim jaunajam, bet jau zināmajam. Kad gaisma logā šķiet daudzreiz spožāka un ceļš- līdzenāks. Domas augstākas un sajūtas vieglākas. Kā dziesmas beigās tonalitātes maiņa. Kā melodija, kas ir šķietami pacilāta. 3. Viens no pēdējiem braucieniem uz Rīgu. Tāds pilnībā pavasarīgais brauciens. Ieņemu savu vietu un autobuss uzņem ātrumu. Esošā pacilājuma sajūta vēl izteiktāka nekā parasti. Satraukuma sajūta kā prezentējot darbu žūrijas priekšā. Nē, jāpiemin salīdzinājums- kā pirms pirmā skūpsta. Pavisam nedaudz un seja būtu piesarkusi, ka sarkano asinsķermenīšu sajūta vaigos kļūtu īstāka par īstu. Elpu aizraujoši. Un tik tiešām. Sajūta, it kā kāds turētu ledus gabaliņu pie kakla. Karstu ledus gabalu. Jā, tieši tik iespējami. Un tad autobuss sāk viegli iešūpināt un nu sajūta ir jau kā pēc tā pirmā skūpsta. Viegli apreibinoša. Atliek vien vaicāt sev, vai pirmais būs arī pēdējais? Visam fonā, protams, skan mūzika. Arī saule. Jā, tā skan. Aizverot acis, sākumā viss šķiet viegli dzeltens vai oranžs, vai vienkārši tajā krāsā, kura ir, aizverot acis pretim spožai gaismai. Tad atliek vien pievērsties dziesmai, kas, kā vienā solī ceļa malā esošajiem kokiem, liek mūzikai dejot vienā ritmā ar saules stariem. Viss sāk šķist vairāk nedabīgs un savāds. Tumši silueti ar zili, violeti un zaļi zaigojošām maliņām. Stroboskopa gaisma mani žilbina. *** Grūti aprakstīt šo sajūtu, bet es mēģināšu, kamēr sanāks.. Kamēr sapratīšu, kas tā par sajūtu. Un dziesma jestrāka. Saule spožāka. Un domas- vairs ne tik melanholiskas. Melanholija. Pēdējā laikā viņas par daudz. Tāda ir tā Valmiera. Domā vairāk nekā domā domāt. Man vajadzīga pastaiga pilsētas pārpildītajās ielās mūzikas ritmā. Vienā solī ar pārējo burzmu. Vienā masā ar to. Justies kā nekam un visam reizē. Sajust video klipa efektu. Nejust neko apkārt tieši tāpēc, ka ir pārāk daudz, ko sajust. Lai tas viss kļūst maznozīmīgs. Lai domas pazūd. Paliek tikai solis reizē ar mūzikas skaņu. Lai šaubas pazūd, paliek tikai tas, kam patiešām ir jāpaliek. Lai paliek iedvesma. Lai es sajūtu to, vai man vajadzīga Valmiera, vai tomēr Rīga. Varbūt neviens no tiem. Varbūt es šobrīd nerunāju par pilsētām. Dziļdomība. Varbūt par daudz. Varbūt tā nasta man par smagu. Bet. Nasta taču ir bagātība. Brīvība ir nekas. Brīvība ir bezjēdzīga, ja nezini, ko ar to iesākt. Ja nav nastas. Nav smagā pūra. Jā, esmu atgriezusies Rīgā. |
spilvens
|
Tas ļauj atgult galvu un sajust sava ķermeņa smagumu, un kokvilnas auduma vieglumu. Dažkārt atliek vien ievilkt smagnēju elpu un nodoties spilvena varā. Pamest visu un aizmirsties vainojot sevi. Neļaut sev sajust gaisu pie nāsīm. Neļaut elpot. Neļaut dzīvot. Pat, ja tikai uz mazu mirkli, ar to pietiek, lai atkal, taču kā pirmo reizi, paskatītos uz gaismu, uz saules stariem, kas iespiežas istabas sienās.
Ar to pietiek, lai sajustu gaisa pārmērīgo vieglumu, kas liek katrai molekulai padoties ieelpām daudz vieglāk. Paskatoties apkārt, viss šķiet nedaudz izplūdis kā tinte uz slapjas papīra lapas. Samirkšķinu acis vienu reizi. Skropstas salīp vēl ciešāk. Sakļauju acu plakstiņus otru reizi, atslābinu un sajūtu, kā viss izmirkušais attēls saspiežas vienā mazā pilītē, kas nu jau laužas ārā. Kas tad atliek? Atlaisties uz muguras, iekrist tajā pašā spilvenā un vērot nelīdzenos griestus. Iedomāties kā būtu ja visa Pasaule apgrieztos kājām gaisā un manas pēdas varētu skart balti noputējušo griestu segumu. Atliek vien doma par to, cik skaists ir pilnīgi viss, pat ja tie ir griesti vai tas zirnekļa tīkls pie tiem. Un pēkšņi pazūd griesti. Parādās viņš. Nedaudz vēl noraizējies, taču daudz skaistāks par visiem pasaules griestiem kopā ņemot. Te nu es guļu viņa mājā. Viņa gultā. Uz viņa spilvena. Viņa spilvens ļauj man spēlēt paslēpes gan ar pasauli, gan ar sevi. Tas ļauj sevī slēpt dusmas, izmisumu vai asaras. Tas ļauj paslēpties no gaismas, skaņas vai atbildības sajūtas. Taču tas ļauj arī atrast mieru un plašumu sapņu pasaulē. Tas radīs arī nemieru, kad abi guļam uz viena spilvena un esam tik tuvu, ka pārtveram viens otra satrauktos elpas vilcienus. Nav svarīgi, kur es esmu. Nav svarīgi, cik smags mans ķermenis vai prāts jūtās. Nav svarīgs spilvens. Ir svarīgs viņš. |
turpceļā
|
Viņš aizbraucis uz mājām Skujenes pagastā. Viņš- mans ikdienišķais, pieradinātais brīnumiņš. Tas cilvēciņš, kurš no rīta mani modina ar savu roku, kas pēkšņi nokrīt man uz muguras, bet vakarā piespiežas cieši klāt, ka nav jāsaka arlabunakti, lai saprastu, ka abi gatavi ciešam miedziņam zem nedaudz smagnējās segas. Patiesībā jau divu gultu sabīdīšana kopā, kas ir diezgan noteikta lieta, ievācoties kopā, rada iespēju gulēt arī katram savā gultas pusē, taču tas gan ir tāpat kā būt gatavam dusmoties visu nakti. Un pēkšņi ir tā trešdiena, kurā viņš dodas projām. Nav tā, ka neapzinātos nepieciešamību, bet nav arī tā, ka nejustos kā sešu gadu vecumā, kad pasaka, ka Ziemassvētku vecītis ir tāds pats kā feja- neeksistē. Tu esi nodzīvojis tik maz, lai tāda spēka eksistence būtu pietiekami liela daļa no visiem pasaules atklājumiem, lai justos sagrauts, uzzinot par savu nezinošo būtību. Izejot no skolas un dodoties mājup, sajūta, ka viņa tur nav, istaba būs tukša un nepiepilda, griež acis kā sīpola daiviņu. Skaidri apzinājos, ka tas ir vajadzīgs mums abiem un man it īpaši. Skaidri zināju, ka varu arī padzīvoties bez viņa. Kad pirms gada iepazināmies, mūs taču šķira simts kilometru un simtiem darbu, kas jāizdara, taču ne mazākās nespējas. Un tagad man bija jāiztiek vien četras. Patiesībā pat nevis jāiztiek, bet jāizmanto, jo līdzi nebraukšanas iemesls biju es pati un mana vainas apziņa par neizdarītajiem darbiem. Cik nu es godīga pret sevi, varētu padomāt. Nē, šmaucekle! Jau no rīta zināju, ka drīz vien viņu satikšu, un tas nebūs svētdienas vakars. Atlika vien man iedomāties par tādu iespēju, nekāda zināšana vairs nebija svarīga, un no motivācijas trūkuma arī ne miņas.
Laikam nolēmu, ka labāk būs darboties ar motivāciju divas dienas, nekā četras bez. Pārnākot kojās, tas taču bija vienīgais, par ko biju spējīga domāt. Ātrāk vēlējos, lai pienāk tā diena, taču zināju, ka to sev ļaušu tikai tad, ja tiešām būšu izdarījusi to, kas jāizdara. Un, re, re kur bija mans tik sen gaidītais azarta gariņš. Izveidoju plānu un sapratu, ka visiem darbiem laika par maz, tomēr zināju, ka vēlme izrauties būs pietiekami stipra. Protams, nespēju nociesties un apskatu arī autobusu sarakstus, lai pārliecinātos, ka varēšu tikt līdz viņa mājām, tādā veidā arī padarot savu plānu par jau ļoti reālu. Parasti Cēsīs, kas ir vidusceļā līdz viņa mājām, mūs kāds paķer, tomēr šoreiz būs jābrauc pašai. Tas gan neapbēdina, jo zinu, ka laiciņš būs atvēlēts man un satraukums, kā arī neziņa par iznākumu būs pietiekami spēcīgi. Izdaru visus mazāk svarīgos darbus un dodos uz gultas pusi. Tik klusa ir šī istaba, kas domāta diviem, kad tajā esmu tikai es. Un neko nemaina arī mūzikas skaļums vai tas, ka istabas grīdas tiek pamatīgi iesildītas vien no manas izdejošanās pāris dziesmu garumā turpat vienatnē. Ārā nakts šķiet melnāka, kojas šķiet klusākas, kas varbūt tā arī bija, jo sākušās bija brīvdienas, bet gulta- aukstāka un plašāka. No rīta pamodos jau ar domu, ka jāizdara viss darāmais. Atliku brokastis brīdim, kad pabeigšu pirmo darbu. Tas, protams, ļoti ievilkās un brokastis pārvērtās arī par pusdienām, taču darbi ritēja neierasti raiti. Visa ceturtdiena četrās sienās aiz aizslēgtām durvīm. Taču viņš par to pat nedrīkstēja nojaust. Lūk, arī man bija jāieslēdz ne tikai savs produktīvais, bet arī radošais gariņš. Sapratu, ka mana stratēģija var būt vienīgi detaļu neklāstīšana, mistiska izvairīšanās un ļoti uzmanīga viņa plānu uzzināšana. Protams, melot es negrasījos, tāpēc pieturējos pie vārdiem, kas derētu gan viņam, gan īstenībā notiekošajam. Viņš: ko pati šodien plānojies? Es: neteikšu! Viņš: nu, pasaki, pasaki! Es: nu, neteikšu gan! Piektdienas rītā pamostos ar padarīta darba sajūtu, kas pēdējā laikā man ir diezgan reti, un zinu, ka mani ir vien pāris stundas palikušas līdz autobusam. Arī šodien man jābūt tik piesardzīgai kā tā vārna, kuru varu saskatīt pa savu logu- lēkā pat aizdomīgi. Kā tāda, kas varētu būt vietējās vārnu mafijas jaunākā dalībniece. Tik nepieredzējusi vien šaudās pa jumtiem, pati sapinusies savu lēcienu meistarībā. Viņš: hmmm, pirms divām stundām piecēlos, tad paēdu un tagad cenšos atrunāties no braukšanas uz Gulbeni. Galīgi, nu galīgi negribas. Es: Ko Gulbenē? Viņš: Tante ar saviem teātriniekiem brauc uz teātra skati Gulbenē un cenšas pierunāt mani - es galīgi negribu kratīties vecā autiņā tik ilgi, tad n-tās stundas gaidīt vienu izrādi (jo viņi ir pēdējie) un tad kratīties naktī atpakaļ Es: Braukt tikai noskatīties vienu izrādi? Izklausās diezgan ilgs, garš un mokošs pasākums. Viņš: bet iespēja, ja es nebraukšu būs parunāties ar Tevi skype, jo neviens laikam nepaliks mājās, kas nozīmē, ka beidzot būs normāls interneta savienojums. Es: Nu, re, es arī gribētu ar tevi parunāties. Lūdzu, neatstāj mani piektdienas vakarā J Nu, labi, tas izklausās skumji, bet tomēr. Es: Nu, labi, nodošos darbiņiem, bet ceru, ka pēc pāris stundiņām tu būsi vēl te un es varēšu ar tevi parunāt. Ceru, ka tu vēl te būsi. Viņš: Cerams, ka mani tante nepielauzīs Es: Bet, ja pielauzīs, tad cikos jūs dodaties? Viņš: Pēc kādām četrām stundām, ap trijiem vai pusčetriem. Es: Nu, re, tad man ir mērķis un motivācija ātrāk visu pabeigt.. Šķiet, ka domas tajā brīdī pazibēja tikpat ātri kā tās vārnas viens lēciens. Viens nu bija skaidrs- bija jāatrod veids kā neļaut viņam doties uz Gulbeni. Ja neuzkrītoša atrunāšana nedarbojās, tad bija vien jāuzzina precīzs došanās laiks. Tas, protams, piesita kripatiņu sāls šim pasākumam, taču doma par došanos tādu gabalu un attapšanos sēžam uz lieveņa līdz vēlai nakts stundai ar neizdevušos pārsteiguma sajūtu mugursomā bija nedaudz par nedraudzīgu manai apziņai. Un šoreiz es nevēlējos pieļaut pārsteiguma neizdošanās risku. Pat to risku, kas bija neizbēgams, es apslāpēju ar šo stāstu. Viņš: viss kārtībā? Es: m? Es: kāpēc lai nebūtu? Viņš: es nezinu, mana sestā maņa mani nedaudz tirina.. Atkal domas man vaļu nedeva- pēkšņi pavīdēja tik daudz jautājumu un satraukumu. Tiešām, šķiet, uz to brīdi es biju kļuvusi paranoiska. Pat, ja tikai nedaudz. Bet varbūt viņam kāds pateica par manu plānu? Bet kurš gan varētu tas būt, ja nevienam neteicu es par to. Un tad, kad nevienu loģisku atbildi uz pašas jautājumiem, es neatradu, tad sāku uztraukties par viņa intuīciju. Ja tā ir tik laba, cik viņš pats man vienmēr apgalvojis, tad varbūt man nevajadzētu tik ļoti paļauties uz veiksmi. Iztēlojos to, kā atbraucu, tad gan līst lietus un auksts vējš drebina rokas, es pieeju pie vecajām durvīm un tur neviena nav, jo visi aizbraukuši. Vienīgi Draiskule, suns, kurš ir tas pie ķēdes vienmēr mājās paliekošais sargsuns. Taču arī viņa paslēpusies no lietus, izbāzusi vien melno deguntiņu no pajumtes. Taču arī, ja durvis nebūtu aizslēgtas un tās pavērtu vaļā viņš, es nevarēju neiedomāties par to, ar kādu skatienu es tiktu sagaidīta, cik garš sprīdis paietu līdz viņš pārliecinātos par manu klātesamību, vai apskautu, vai priecātos, vai kaut ko jautātu. Muļķības es gan domāju daudz, jo kā gan nepriecātos. Ja es varētu pieņemt tādu iespēju, tad nemaz neplānotu turp došanos. Vai ar mani viss būs kārtībā, kad neviens nezinās pat, kur es dodos? Ak, muļķības, tādas domas nudien nepalīdzētu nevienam aizbēgt no ikdienišķā dienu rituma. Tāpēc es dodos noskaidrot, kas ar mani notiks pavisam nelielā neplānotajā braucienā. Sakārtoju vēl istabu, lai nebūtu jāuztraucas par atgriešanos manis atstātajā „radošajā” nekārtībā. Kā parasti, visu darot steidzīgākajā steiga, arī paēdu, sakravāju mantas un skrēju cerībā, ka nenokavēšu savu vienīgo iespēju vārdā „Valmiera- Cēsis”. Līdz cēsīm iespēju būtu bijis vēl ļoti daudz, taču šis bija vienīgais reiss, ar kuru es varēju paspēt uz autobusu līdz Skujenei. Esmu autobusā, sēžu ierastajā vietā. Ar smagnēju somu klēpī un šo blociņu rokā. Vienīgi es dodos neierasti viena. Īpaši ja tas ir ceļš uz Cēsīm. Vēl neesmu paspējusi pilnībā iekārtoties, tāpēc arī vēl neesmu ausīs ielikusi realitātes atslēgšanas puļķus. „Lācis, lācis pažobelē lācis” dzied meitene divas rindas priekšā man. „Lācim odi kož” izdveš viņas stereotipiski meitenīgā balss, kamēr vecmamma runā par ciemos braukšanu un uzvešanos tur un darāmajiem darbiem. Es arī braucu ciemos, tikai viņš pats to vēl nezina. Līdz ar motora rūkoņu, man vēderā viss sāk tikpat spēcīgi rūkt. Ieēst it kā paspēju, taču varbūt ne pietiekami, jo ļoti iespējams, ka visu ar omletes, salātu un gaļas iegūto enerģiju patērēju, skrienot līdz šim autobusam. Bet kopumā visa sajūta pareiza. Lai arī sanācis iztraukties no plānotās dienas pavadīšanas četrās sienās, no kurām divas ir grāmatu vāki, tomēr tik un tā sajūta tik pareiza, cik vien pacilātības sajūta pareiza var būt. Varbūt arī saulīte ar zilām debesīm un baltu mākonīšu uzlējumu, kas nomainījis vakardienas pelēko gaismas filtru, liek domāt daudz apstiprinošāk par savām izvēlēm. Bet tā laikam cilvēku dabā ir- sūdzēties par visiem laikapstākļiem vai arī ticēt, ka laikapstākļu maiņa ir zīme kaut kam lielākam. Ietekmējamies no tā, cik saulaina ir diena un nepriecājamies par visām 365, bet tikai par 65 saulainajām. Arī es tādu dienu, kas šķiet nedabīga pozitīvā noskaņojuma uzmācīga, uztvēru kā vēl vienu iemeslu nomierināt savu pacilājuma pārmērību. Vienīgi pāris pelēkie radījumi debesīs, kas nebija padevušies pārmērīgi balti pūkainajam cukurvates mākoņu klanam, mani glāba no neglābjamām slāpēm pēc šķebinošā salduma visapkārt. Es nevēlos izkust no prieka. Lai cukurvate paliek mākoņiem. Tā ir mana iedvesmas vieta, bet visam papildus es tuvojos Cēsīm. Un tur pavisam netālu ir jau manis iemīļots dzelzceļš, kurš kā čūska vijās mūsu ceļam apkārt, ik pa brīdim to šķērsojot. Tas vienmēr atgādina filmas vai datora darbvirsmas cienīgu attēlu. Un ir taču pavasaris, viss beidzot ir zaļš. Tik zaļš, ka daži cilvēki pat domā, ka tas ir visnedabīgākais gadalaiks no visiem, jo šķiet, ka nekas tik košs nav iespējams. Zaļie lauki, krūmi mijās ar brūni pelēko dzelzceļa tiltu uz tāda kā pakalna. Pabraucam garām arī vienīgajam pamestajam benzīntankam, ko esmu redzējusi, ja neskaita daudzās amerikāņu filmas. Patiesībā tiešām skaista vieta. Un, ieraugot jau drupas, ko ielenkušas ziedošas ābeles, vairākus pakalnus, kas, noauguši ar smalkiem bērziņiem un kļuvuši par mājvietu melniem putniem, liecina par to, ka tūlīt autobuss brauks garām zīmei „Cēsis”. Ātri ieskrēju autoostā un, lūk, biļete jau nopirkta, un līdz autobusam atlikušas vien 20 minūtes. It kā maz, bet sēdēšanai uz soliņa, kuru neesmu vēl atradusi un noskatījusi, tas ir diezgan daudz. Manas pārdomas pārtrauc iekurkstējies vēders, it kā tas skaļi iebilstu pret visu, kas ietvertu tā nepacienāšanu ar našķiem. Autoostas tuvumā gan te nav neviena veikaliņa, tāpēc nolemju, ka jāskrien uz centru cerībā, ka tur ir vairāk manam vēderam draudzīgu vietu. Vajadzēja gan atkal nedaudz paskriet, lai atrastu, kā arī, lai paspētu atgriezties. Jo šī autobusa nokavēšana būtu pēdējais, ko es vēlētos. Pēdējais, tik tiešām. Nopirku paciņu ar riekstiem un ūdeni, un devos pilnā ātrumā atpakaļ. Piebrauc neierasti mazs autobuss, protams, ne tas jaunākais, un ne tas kaut nedaudz jauns. Man patiešām likās, ka Latvijā tādi autobusi arī laukos vairs nekursē, bet es smagi kļūdījos. Apsēžos šoreiz tuvu šoferītim, jo neesmu pārliecināta par savu orientēšanos apkaimē un ātras reaģēšanas spējām. Īpaši, ņemot vērā, ka izskatījās, ka šis transporta līdzeklis varētu būt ļoti pārpildīts. Un man bija taisnība. 12 no 15 pasažieriem ir opīši un omītes, kas acīmredzami viens otru pazīst. Tāpat kā šoferītis, kurš šķiet pazīst visus izņemot mani. Un es te sēžu, blakus apsēdusies kāda kundzīte, kas, skarbi neizsakoties, smaržo pēc lauku darbiem. Varbūt neesmu es piemērota šim autobusam, taču jutos tā, ka, tiklīdz sākšu izrādīt mazākās vājuma pazīmes, mani ar skatieniem samals konserviem. Jā, šeit gan es jūtos kā pilsētniece visās šī vārda izpratnes formās. Un par tādu man vajag būt vēl atlikušo stundu, kas tiks pavadīta autobusā, kas visnotaļ ir piesmacis, ņemot vērā neesošo gaisa pieplūdumu un cilvēku blīvumu. Arī smaržas blīvumu. Tās smaržas, kas nodotu došanās virzienu, ja kāds būtu jānogādā līdz mērķim šajā autobusā. Visu svarīgāko informāciju, kas būtu nepieciešama, varētu sajust ar deguna nāsīm. Priecājos, ka paņēmu ūdens pudeli. Īpaši zinot to, cik slikti man parasti paliek pat tad, kad braucu uz turieni mašīnā, šādā autobusā varētu būt vēl trakāk. Varbūt tie ir līkloči, nezinu. Varbūt grants ceļi, kas liek autobusam bailēs drebēt. Manu novērošanas mieru iztraucē savāda skaņa, un es neticētu, ja kāds pateiktu, ka to sadzirdēju tikai es, arī ņemot vērā skaļās tantiņu čalas. Priekšā sēdošajai kundzei sācis pīkstēt viņas „Nokia” telefons – tā zilā, kas savos laikos bija gandrīz katram. Varbūt sen nebiju ko tādu dzirdējusi, taču skaļie pīkstieni bija tik spiedoši un negaidīti, ka novērsa pat vadītāja uzmanību uz tām sekundēm un lika viņa acīm pārtraukt skatīšanos uz ceļu, bet ielūkoties spogulī. Sieviete, kura sēž pa labi pie loga, un, kas iekāpa autobusā ar skaļiem sveicieniem, savā plēves paskata pelēcīgajā jakā, ieliek tikko aizskrūvēto mazā lieluma šņabja pudelīti. Man gan likās, ka mums bija kas kopīgs, jo izskatījās, ka viņu autobusā pazina arī pilnīgi neviens vai arī pazina tik ļoti, ka nepievērsa viņas sveicieniem pilnīgi nekādu uzmanību. Grūti spriest, bet es viņu ļoti viegli iedomājos kā kundzi ar nepārāk veiksmīgiem likteņa pavedieniem, kuriem pati arī pielikusi roku klāt, un izpelnījusies pārējo necieņu ar tik vieglu dzīves vainošanu visā. Fonā visam skan Latvijas Radio 2, kas visu šo ainu vēl vairāk atdzīvina. Kādas latviešu filmas ar „pilsētnieks laukos” elementiem cienīga aina. Arī dziesma „Pīrādziņ nāc ārā!” diezgan interesanti papildina braukšanu, ainavu un večiņu klačas. Tajā brīdī es varēju izolēties un nodoties austiņu izstarotajā mūzikas burvestībā, kā es parasti arī darītu, taču šeit vizuļo pārāk jestra un interesanta gaisotne. Vēl nedaudz un tūlīt šis jau manā galvā pārtaps par mūziklu. Nē! Tas jau ir par traku. Ja es līdz tādām lietām aizdomājos, tad tas nozīmē, ka laiks nodoties savai mūzikai un ar to saistītajai pasaulei. Lieku zīmuli nost, jo, ja atmiņa neviļ, sāksies grants ceļš. Noskan vēl pāris dziesmas, un autobuss pēkšņi kļūst uz pusi tukšāks. Man par izbrīnu un lielu apjukumu, mēs esam jau Ģikšos, kas nozīmē, ka ir nobraukts vairāk par pusceļu. Pēc šīs atziņas, ceļš ritēja vēl jestrāk, un bija atlikušas vien 20 minūtes. 20 minūtes līdz manai mīļajai mājai, ar cilvēciņiem tajā, un ārpusē skraidošiem dzīvnieciņiem. Tikai 20 minūtes. Tikai piecas vidēji garas dziesmas. Varbūt pat mazāk. Likās, ka jau esmu pieradusi pie autobusa smieklīgi smagnējās braukšanas cauri līkumu pulkam. Smieklīgāks šķiet tas, ka autobuss atgādina mazu kukainīti, kuram būtu jākustas daudz reižu ātrāk par tiem lielajiem milzeņiem, bet, nē, šis laikam ir ļoti vecs kukainītis, kas no sevis izdveš pēdējās elpas, lai uzbrauktu, atvainojos, uzlidotu kalnā. Bet tāpat atlika vien sekot līdzi līkumiem- līkums un vēl viens līkums, un vēl viens līkums un kūlas dedzinātāji, un atkal līkums, vēl pāris līkumiņi. Es pirmo reizi redzēju, kā kūlu tiešām dedzina cilvēki, nevis, ka tas ir kāds burvju spēks, kurš pēkšņi padara visu zemi melnu un darbojas tad kā žurnālistu magnēts. Pazīstams līkums! Pieceļos un gaidu savu iespēju kāpt laukā. Kā parasti, atkal ir tā sajūta, ka savādi ir būt tagadnē, jo, šķiet, tikko es biju kojās un kalu braukšanas plānus, nesen vēl skrēju pa Cēsīm, tikko braucu autobusā, bet tagad sēžu iepretim viņa mājai uz pieturas „Kosas veikals” soliņa. Tik kluss pēkšņi viss šķiet, it kā līdz ar autobusa durvīm būtu atvēries citas pasaules priekškars. Pat Draiskule neliekas ne zinis par aizbraukušo autobusu. Nolemju kādu brīdi vēl te pakavēties. Atlicis vien pēdējais šī pārsteiguma posms- pats pārsteigums. Nosūtu viņam bildi ar vietu, kur atrodos, taču to viņš laikam nesaņēma, tāpēc atliek vien pašai doties pie viņa ciemos. Ieeju mājā gandrīz nepamanīta, zinu, ka jātiek garām vairs tikai viņa brālim un māsai. Viņi, mani ieraugot, par brīnumu tikai atplet mutes, taču neuzsāk vārdu izdvešanu. Ak, sen neredzētā istaba ar nedaudz mitru un putekļainu grīdu, pelēkajām sienām un gandrīz baltiem griestiem, kura, neskatoties uz tumsnējo paskatu, kas radies laikam mazās gaismas piekļuves dēļ, tāpat vienmēr šķiet mājīga un mīļa. Nedaudz atgādina manu vecvecāku mājas. Ieeju viņa istabas daļā, taču viņš tik ļoti nofokusējis savas acis uz datora ekrānu, kur izskatās, ka kāds šauj viņam tieši virsū, tāpēc manus soļus viņš ne pamana, ne sadzird. Es no aizmugures pieķeros viņa acīm, neveikli tās ar plaukstām pieverot, bet tad noslidinu rokas uz kakla un viņš pagriež galvu uz manu pusi. Nezinu, vai tā paspēja būt sekunde, taču viņš jau pielēcās kājās un dvesa tik daudz vārdu, ka tikai viņa tonis lika saprast, ka tie vārdi pielietoti, lai paustu izbrīnu. Apskāva arī mani tā, ka sajutu elpas aizraušanos kā fizisku procesu savā ķermenī. Un apskāva vēlreiz. Un vēlreiz. |