Atgriežos un sāp kā vēl nekad. It kā tās gaidīju, bet, šķiet, ka tā tik’ vairāk vēl piesaucu. Tukša istaba. Paliek tikai atmiņas, un arī man no tām jādodas projām. Un es jūtos tā, ka viss tas notiek manis dēļ. Es te ielauzos un tagad izdzinu projām. Bet pirmo reizi es bēdājos ar tādu mieru. Bez izmisuma vai nezināšanas ko iesākt, vēlmes kaut ko labot vai tīri vienkārši bez stresa. Pilnīgi mierīgi sēdēju uz nu jau puses no mūsu gultas, skatījos uz ceļojamo sienu un raudāju, cik vien iekšās, jo zināju, ka tas ir vajadzīgs. Tāpat kā apziņa, ka tas nav bezmērķīgi, bet gan tiešām, lai būtu labāk. Un, re, te ir tā uzticēšanās viņam, ka viņš ne tikai domā, ka tā būs labāk, bet ir gatavs arī šāda veida cīņai. Palīdzēja arī tas, ka viņš pārsteidza, atdodoties uz šejieni, un tagad vienīgais, kas satrauc ir kā tikt galā ar dzīvesvietu, it īpaši bez motivācijas, jo es taču dievinu šo vietiņu. Kā saņemties, kad ne morāli ne fiziski nav spēka vai vēlmes. Ehh, un gribas ņemt līdzi tās lietas, kuras nevar paņemt. Tie sīkumi, ikdienišķās lietas, ar kurām pēkšņi vēl jātiek galā...traucē. Tiešām. Tie ir kā mazi pretīgi rējieni, lai atgrieztos realitātē un saprastu, ka tie mazie rējēji arī laikam ir suņi. Un tad atliek vien ķerties klāt tai nākotnei, kā arī tam, ka tas cilvēks taču ir svarīgāks par tām atmiņām, kas nav pat atmiņas, bet vairāk –simboli (varbūt pat tam, ko cenšos te izskaidrot ir apzīmējums, tikai es to nezinu). Sākumā te patika tikai aura un ģimeniskums, ko viņš arī man acīmredzot sniedza, bet pēcāk arī viss pārējais. Un, kurš to būtu domājis, beidzot. Bija nodzīvots mēnesis tiešām tīkami tīkamā vidē. Patīkamā. Ērtā. Mājīgā. Bet mēnesis, tikai mēnesis. Un diemžēl manis pašas dēļ tā vide arī jāmaina. Bet jebkuras pārmaiņas taču ir uz labu, vai ne?
0 Comments
Sveiki desmitajā mēnesī! Šodien apjautu vairākas lietas- Gada Projektam atlikuši 2 mēneši. Tieši un tikai. Ņemot vērā manu iepriekšējo, nedaudz, bet varbūt diezgan sūro pieredzi, tad šis laiks šķiet pavisam reāli neiespējams. Kā arī es nemāku tik ātri atgūties no iepriekšējā Gurdenā Pīļknābja krituma. Smieklīgi, cik daudz izmisuma smaržas var sajust gaisā, kas patiesībā smaržo pēc pilnīgi dievīga rudens. It kā jau jauki, ka viss šis neievilksies līdz vasarai un nesabojās arī to, taču šobrīd es nudien vēlos, pirmkārt, sakārtot sevi un sev apkārt esošo un, otrkārt, izbaudīt to sasodīto rudeni! Izbaudīt jaukā noskaņojumā, melanholiskā un romantiskā gaisotnē, vienatnē vai labāk- ar kādu mīļo blakus, kurš gan nevēlas, acīmredzot, dalīt šos spilgti oranžo lapu priekus. Bet, jā, vasarā arī šogad nav paredzēta prakse. Īstenībā nezinu, kāpēc tā tā atbrīvota. Varbūt tāpēc, ka augstskola uzskata, ka mēs jau vasarā sāksim rakstīt BD? Lai vai kā, bet arī vasaru es ceru aizņemt kaut kam interesantākam. Diemžēl tā prakses vieta manās pelēkajās šūnās vēl nav atceļojusi, kaut arī palikuši tik daži mēneši. Bet, kā saka, one thing at the time. Šodien gan palīdzēju kādam citam ar tām prakses lietiņām, gūstot arī pati kaut kāda veida gandarījumu par paveikto. Tā kā neesmu lietpratēja, pat ne tas cilvēks, kurš to dara regulāri, zinu, ka jāizmanto katra iespēja, it īpaši, ja tas tik ļoti patīk. Es runāju par filmēšanu. Tāpēc, re, šīs dienas ašais veikums.. |