Nepagāja ne mēnesis (patiesībā pagāja un tieši viens vesels) un es atkal esmu šeit. Atkal šeit un atkal ar lielo apņēmību un sajūtu, ka varbūt arī šai vietnei pienākusi atvasara.
Patiesībā jāatzīst, ka nekāda dižā kārtība te laikam tomēr nesanāks. Lūkojos savā blociņā, kur pāris lapas atvēlēju idejām, par ko tad rakstīt, tomēr tas bija diezgan pasen- vasarā. Un, jā, mērķis vārdā "izveidot blogu" bija nosprausts jau sen, bet tāds nu iedvesmas (lasīt- slinks) cilvēks es esmu. Jēziņ, patiesi var just, ka sen neesmu kaut ko šādu rakstījusi. Taču, ar ko šī reize atšķirsies no visām pārējām? Te jāmin jautājums par bloga izvedi, ko uzdevu sākumā es pati sev: "Cik personīgu es vēlos savu vārdu miskasti, ptfu, blogu?" - Rakstīt par jūtām un kaut ko, kas šķistu intīms, jo nāk no sirds dziļumiem, ir viens, taču pavisam kas cits- atklāt detaļas, vietas, vārdus, kas jau skaidri parāda, kas esi, ko dari un pat liek aizdomāties, vai šis nebūtu kāda "stalkera" bezmaksas našķis. Tātad- anonīmi un par visu, ko vien prāts tīko vai arī, nu, tā, ka lielāka iespējamība, ka sevi apkaunosi ar vien domāšanu, ka ar kādu runā, vai ar domu, ka "re, kaut kas interesants!" vai arī "es māku rakstīt, yay!". Well, esmu ciniķe, tāpēc nebūs! Pietam tāda dziļi haotiska, bet, ja esi mistiskā veida līdz šejienei ticis, tad varbūt to jau sāc aptvert. Ja ne, kur ir Tava kreisā zeķe? |